Daudzi tam neticēs, bet tas tiešām notika. Kad Anna no rīta iznāca no dzīvokļa, viņa ieraudzīja mazu, baltu kaķēnu, kas bija savilcies bumbiņā un saldi gulēja, aizsedzis asti.
-Viņš bija izbēdzis! Acīmredzot saimnieki bija devušies uz darbu un nepamanīja, kā viņš izlēca ārā. Vajadzētu to aiznest uz rotaļu laukumu, varbūt kāds to atpazīs un paņems mājās.
Viņa uzmanīgi paņēma kaķēnu, aiznesa uz rotaļu laukumu un devās uz darbu.
Diena ātri pagāja, un, kad viņa atgriezās mājās, viņa pārsteigta atrada kaķēnu pie durvīm.
– Ko es ar tevi darīšu? Nu, labi, nāc, paliec pie manis, un es uzrakstīšu sludinājumu, varbūt kāds tevi meklē.
Nākamajā rītā Anna pie lifta durvīm piekarināja lapiņu ar dzīvokļa numuru un telefona numuru, bet par pazudušo kaķēnu neviens zvans nesekoja.
Tāpēc Sniedziņš palika dzīvot pie meitenes. Jāteic, ka jau no pirmajām uzturēšanās minūtēm viņas dzīvoklī viņš jutās pilnīgi brīvs. Viņš nemaz nebija mežonīgs, neslīdēja, piespiežot vēderu pie grīdas un sajūtot nepazīstamas smakas. Viņš uzreiz noteica savu vietu, izvēloties krēslu pie akvārija ar zivtiņām. Turklāt viņš izrādījās ļoti tīrīgs, cītīgi kopa savu kažoku un stingri zināja, kam paredzēta pakaišu kastīte.
Lasi arī: 2024. gada simbols: kā sagaidīt Zaļo Pūķi un padarīt viņu par savu aizstāvi
Lasi arī: Tikai dažas dienas pēc šķiršanās no sievas, Miks Dukurs nācis klajā ar jaunumiem, kuri daudziem ir nepatīkams pārsteigums; “Nu varēji jau pagaidīt”
Pagāja dienas, un pamazām kaķēns pārvērtās par milzīgu izskatīgu kaķi ar baltu pūkainu kažoku un greznu lapsas asti. Pēc kāda neizprotama kaķu instinkta viņš precīzi zināja, kad viņa saimniece atgriezīsies mājās. Ieejot dzīvoklī, Anna vienmēr redzēja viņu sēžam durvju priekšā. Pārliecinājies, ka saimniece ir atnākusi, Sniedziņš nekavējoties devās savās svarīgajās darīšanās, tomēr neaizmirstot paglaudīt savu pūkaino kažoku pie meitenes kājām.
Sestdienās un svētdienās viņi pastaigājās pagalmā. Sniedziņš bija pieradināts pie apkakles, neatrāvās no pavadas un staigāja ar karalisku cieņu, nepievēršot uzmanību suņiem, kas uz viņu rēja. Kaimiņi, skatoties uz Sniedziņu, teica Annai:
– Nu, tu esi piebarojusi savu laucinieku! Paskaties, cik viņš ir resns un vesels. Drīz viņš vairs nevarēs staigāt!
– Mēs neesam ne resni, ne apaļi, tas mūsu kažociņš ir tik pūkains! – smejoties atbildēja meitene.
Pēc pastaigām kaķim patika gulēt viņai uz pleca, kad, omulīgi iekārtojusies krēslā, viņa skatījās kārtējo seriālu vai rakņājās savā klēpjdatorā.
Anna būtu domājusi, ka Sniedziņš ir ļoti draudzīgs un mīlīgs radījums, ja ne viens atgadījums…
Tajā vasaras dienā meitene no darba atgriezās vēlu. Bija atskaites perioda beigas, un visa nodaļa sēdēja vēlu, lai sagatavotu pusgada pārskatu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk